Karstajā vasaras vidū lai izdodas atrast brīdi pārdomām par patiesi svarīgo mūsu dzīvē. Par to, kā tiekam mūsdienu sekulārās sabiedrības "taisnības" maldināti, par mūsu attiecībām ar Dievu: cik tās ir dzīvas? Kā veidot mūsu attiecības ar Dievu? Vai svētdarbības baznīcā kā ar burvju nūjiņu sakārto mūsu dzīves un atsisina visas problēmas? Par šo un citiem jautājumiem lasiet prāvesta Arņa Buša pārdomas.

Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš. (Lk 11:23-26)

Saskarsmi ar garīgo pasauli meklējam, kad materiālajā un laicīgajā, miesīgajā dzīvē sastopamies ar nepārvaramiem šķēršļiem. Nereti tie ir sadzīviski, praktiski. Teiksim, veselības problēmas vai materiālais, finansiālais stāvoklis, neapmierinātība ar sevi un līdzcilvēkiem, un daudzas citas lietas. Tad tās mēs arī risinām ar garīgiem „paņēmieniem.” Kādi dodas pie zīlniekiem, pūšļotājiem, dziedniekiem, kādi meklē atklāsmi austrumu reliģijās, kādi dodas uz baznīcu vai meklē mācītāju. Viņus visus vada vēlme atrisināt neatrisinātās problēmas, kļūt dziedinātiem, atjaunot ģimeni, stabilizēt finansiālo stāvokli, nodrošināt karjeras izaugsmi, bet  tikai retais meklē šo problēmu, šķēršļu iemeslu.

Ne jau brīvas gribas, bet gan Dieva vārda skubināts „kas meklē, tas atrod,” saka Raksti. Meklēdami mēs nonākam pie  visa mūsu nelaimju un likstu cēloņa grēka, un arī pie Tā, kas šo varu salauzis, proti, Jēzu Kristu. Grēks ir visu slimību, ciešanu, nesaskaņu, nemiera, pat nāves iemesls.

„Grēks kļuva dzīvs,” kad nāca bauslība laicīgajam. Modernajam cilvēkam šķiet, ka viņš valda pār grēku, jo var taču izvēlēties: to darīt, vai nē. Ja ne gluži valdīt, tad vismaz ierobežot, ievietot kādā rāmī, kontrolēt. Pieļaujot grēku tik, cik tas šķiet patīkams, pieļaujams, postu nenesošs.

Tur nav nekādas starpības. „Jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības,” saka apustulis Pāvils. Cilvēki viens otru „reitingo” pēc svētuma, Dievs nē.

„Visa mūsu taisnība ir kā sārņaina drēbe,” saka Raksti. Tēlaini šo situāciju varam tēlot kā cilvēku uz karātavām, kura kaklu apvijusi cilpa, un zem kājām nestabils bluķītis. Grēks, kuru mēs kontrolējam „kas ir dzīvs,” „kam ir vara” gaida izdevīgāko brīdi, lai izsistu nedrošo pamatu zem mūsu kājām. Mirklis… un mēs nekā  vairs nespējam mainīt, cilpa kļuvusi situācijas noteicēja.  Šķietami kontrolējamais, izdarītais grēks kļuvis par cilpu.

Evaņģēlijs zem mūsu kājām piedāvā kādu citu pamatu, stūrakmeni, proti, Jēzu Kristu. To grēks nespēj kustināt pat tad, ja esam paguruši vai piezogas nespēka brīžos.

Jēzus Kristus ir salauzis  grēka varu un nāvi ar savām ciešanām, taisnam mirstot pie Golgātas krusta pār tiem, kas grēkam pakļauti.

Mūsu attiecības ar Dievu nedrīkst aprobežoties tikai emocionālā līmenī. Piemēram, kā laulību pārdzīvojums baznīcā: „Tas bija tik skaisti!”.  Vai kapos pavadot kādu tuvu cilvēku, kad nekas cits neatliek, ieklausīties mierinošajā evaņģēlija vēstī. Dievs nav „mīļākā” vai „mīļākais,” kuru meklējam, uzklausām vai ar kuru varam koķetēt, kad dzīvē viss brūk. Ja manā dzīvē nekas nemainās, neesmu iepazinis Dievu.

Attiecības ar Dievu mums jāsakārto kā attiecības ar laulāto draugu, kur mīlam, cienām, nekrāpjam, ar kuru par visām lietām konsultējamies, kur spēku un patvērumu rodam nedienās. Svētie Raksti ne reizi vien draudzes un Kristus attiecības salīdzina ar līgavas un līgavaiņa attiecībām.

Kad mēs pēdējo reizi lasījām Bībeli tā, ka tas būtu dzīvības un nāves jautājums; tā, ka tā dotu atbildi reālas dzīves situācijas risinājumam, kad to savā dzīvē realizējam, praktizējam? To, ko Raksti saka! Ne pēc cilvēku prāta, bet Dieva prāta.

Šai atziņai pretojas viss uz šīs zemes, sākot ar ļaunajiem gariem un beidzot ar mūsu miesu un racionālo prātu. Vienīgi pieņemot Jēzu Kristu par mūsu Kungu un Pestītāju, ļaujot Viņam piepildīt mūs ar Svēto Garu, kā Viņš to aizejot mums ir solījis, varam pretoties ļaunumam. Nevis šķēršļus pārvarot, bet ar Kristu caur Svēto Garu izdeldējot. Grēkus izsūdzot, absolūciju saņemot, Svētā Vakarēdienā stiprinoties.

Tad nu droši var sacīt, ka ar Kristu krājam jau šodien, miesā virs zemes to, kas paliek mūžībai.

Taču Jēzus norāda arī uz kādu citu nevēlamu iespēju.

Kad nu topam kristīti „Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā” vecais cilvēks mirst, jāpiedzimst jaunam, „no augšienes.”

Vai tas tā notiek vienmēr, arī tad, kad kristām, lai bērns naktī neraudātu, kad tā iesaka dziednieki un pūšļotāji, nespēdami palīdzēt? Vai kristība, iesvēte, laulības, nama iesvēte kļūst par jauna cilvēka piedzimšanu no augšienes?

Ko par to saka mūsu pārdomām lasītais Bībeles teksts?

Kad mūsu nams, mūsu iekšējā pasaulē tiek šķīstīts, Kristus vārda priekšā kapitulē visi ļaunie gari, dēmoni, lāsti un tamlīdzīgas lietas. Problēma slēpjas nevis attīrīšanā, šķīstīšanā, bet gan piepildīšanā; tajā, kas seko pēc kristībām, iesvētes, laulībām, mājas iesvētes. Vai gribam, mākam, spējam uzticēt sevi un visu, kas mums pieder, un ko darām, Dievam? Vai mēs un mūsu nams kļūst par Svētā Gara mājokli? Ja to nespējam, Raksti skaidri norāda, ka sevi pakļaujam briesmām. „Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, kas netic – taps pazudināts.” … un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš. Ticības jautājums, ticības kā pilnīgas pakļaušanās jautājums uz Dievu.

Evaņģēlijs, tas neprasa mums „lavierēt” starp bluķīti un cilpu. Nepieprasa lietas, kuras mēs nespējam turēt un izpildīt. „No žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana,” saka apustulis Pāvils.

Mēs esam aicināti Evaņģēliju ne tikai pieņemt kā dāvanu, kā upuri, kā to, ko Dievs darījis mūsu labā. Ja pieskaramies dievišķām vērtībām un nespējam uz viņām paļauties, pakļauties un uzticēties, nepieciešamas nopietnas pārdomas par mūsu stāvokli Dieva priekšā un ļaunuma ietekmi uz mūsu dzīvi, kā arī pieņemt reālus, Bibliski pamatotus lēmumus situācijas mainīšanai.

„Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.” (1Tes 5:23)

Jūsu prāv. Arnis Bušs