“Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” Mt 5:8

Jēzus līdzība par nabago Lācaru un bagāto vīru^[1] sākumā liekas stāsts par bagātības ļaunumu un nabadzības svētību, jo kā mēs lasām, bagātais vīrs nonāk ellē, bet Lācars ieiet svētlaimē pie Ābrahāma. Bet vai tiešam bagātība vien ir iemesls, lai ietu ellē un vai tas ir tas, ko Jēzus ar šo līdzību gribētu mācīt? Ja tas tā ir, tad evaņģēlija vēsts šeit skan savādāk, nekā citur Jaunajā Derībā, kur Dieva žēlastība un ticība vien ir mērauklas mūžīgajai dzīvei, nevis mūsu labklājības stāvoklis šajā dzīvē. Šajā pētījumā, gribētu īsumā apskatīt kontekstu, kurā šī līdzība tiek stāstīta, Tuvo Austrumu kultūrā un to, kā tās ausīs šī līdzība varētu skanēt, un kādu “teoloģisko ideju ķekaru"^[2] mēs varam salasīt no šīs līdzības.

Šis stāsts seko līdzībai par mantu, kurā Jēzus pats komentē, ka “[cilvēks nevar] kalpot Dievam un mantai.”^[3] Manta pati par sevi nav ļauna, bet kā Pāvils raksta Timotejam, ka “visa ļaunuma sakne ir mantas kārība.”^[4] Tātad, jautājums, ko “paceļ” šī līdzība, ir tāds – kurš būs cilvēka Kungs: Dievs vai manta? Israēla “ticības apliecība” - Šemā^[5] prasa, lai cilvēks kalpo Dievam ar visu sevi. Kā komentē Džerijs Falvels “Cilvēka lojalitāte nedrīkst būt sašķelta, un Dievs prasa, lai viss būtu pakalpīgs Viņam.”^[6]

Uz šī fona tie, kas paklausa Jēzum, jau dzirdējuši, ka tiem, kam rūp bagātības vien, nevar kalpot Dievam, jo manta ir viņu dievs. Tāpat kā mūsdienās, jūdi Jēzus laikā mēdza domāt, ka bagātība ir viena no ticīgo pazīmēm^[7]. Lai apgāztu šo aplamo ideju, Jēzus turpina stāstīt par bagāto vīru, kas nonāk ellē, un nabago Lācaru, kas nonāk paradīzē.

Kā komentē Vernons Makgijs: “Te ir divi vīri pretējās sabiedrības pusēs—viena augstākais sasniegums ir mantas ziņā, bet otrs ir zemākais nabadzībā.”^[8] Makgijs turpina domu, ka Lācars sabiedrības acīs laikam bija norakstīts kā bezcerīgs, bet bagātajam vīram laikam bija laba slava.

Bagātais vīrs ir apģērbts ļoti smalkās drēbes katru dienu. Šis norāda ne vien uz viņa bagātību, bet var arī dot mājienu uz viņa augstprātību. Kenets Beilijs^[9] savā komentārā par šo tekstu prasa: “Kāpēc [bagātam vīram] bija iekšēja vajadzība ‘saģērbties līdz zobiem’ katru dienu?! Acīmredzot, alkas iespaidot apkārtējos ar savu bagātību un veiksmi nav nekad līdz galam apmierināmas.” Beilijs un citi komentētāji ir vienprātīgi domās par šo ideju. Raksta Metjū Henrijs^[10] “Ka viņš bija apģērbts purpurā un smalkā linā un tas bija viņam par godu. Viņam bija smalks lins savām iekārēm … Viņš bija ģērbts purpurā majestātes dēļ, jo tas bija ķēniņu apģērbs.” Angļu valodā ir teiciens “apģērbs rada cilvēku.” Ja tas tā ir, tad bagātais vīrs gribētu sevi parādīt kā nozīmīgu cilvēku ar varu un ietekmi.

Viņš arī ēda smalkus ēdienus katru dienu. Bet vai tas ir grēks? Raksta Henrijs: “Tas nav grēks būt bagātam, nav grēks saģērbties purpurā un smalkā linā, nav grēks, ja kādam pieder pārpildīts galds, ja vien cilvēks spēj par to samaksāt.” Nav rakstīts, ka bagātais vīrs kļuva bagāts caur viltību, krāpšanu jeb laupīšanu. Ir tikai rakstīts, ka viņš bija bagāts. Bet šāds dzīves stils mēdz kļūt par “degvielu lepnībai”^[11] un tātad kļūst par grēku mūsos. Un savā lepnībā viņš neredzēja, ka pie viņa vārtiem guļ kāds nabaga vīrs, kam vajadzēja palīdzību. Mieloties pašam un cienāt savus draugus, aizmirstot par nabagiem un apspiestiem, ir lēciens Dieva acīs^[12] un pats par sevi nosodāms. Dievs deva pavēli Israēlam, lai tie rūpējas par nabagiem: “Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad neapcietini savu sirdi un neaizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā, bet atvērdams atver viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam tik, cik viņam vajag trūcībā.”^[13] “Bagātā vīra grēks nebija tik daudz viņu apģērbs jeb barība, bet ka viņš rūpējas tikai par sevi.”^[14]

Beilijs konstatē, ka tamdēļ, ka bagātajam vīram ir jāmielojas katru dienu, viņa kalpiem nekad nav brīvdienas un viņi nevar atdusēt sabatā, kā ir prasīts bauslībā. “Tātad katru nedēļu bagātais vīrs pārkāpj [trešo] no desmit baušļiem, un ne vien to, bet arī tā laika mutisko likumu ar ļoti stingru sabata ievērošanu.”^[15] “Sabata ievērošana bija zīme, ka Dievs tiešam valda pār Israēlu. Pārkāpt Viņa sabata bausli nozīmēja pretoties Viņam, kas ir darbība, kas prasa nāves sodu^[16]. Sabiedrībā nebija atļauts meklēt jebkādu personīgu attīstību ārpus paklausības Dievam. Tāpēc viss darbs, izņemot žēlastības, nepieciešamības un pielūgšanas darbu bija aizliegts sabatā^[17].”^[18] Ir skaidrs, ka Dieva baušļi nebija svarīgi bagātajām vīram—viņš nerūpējas par nabagiem^[19], viņš nerūpējas par saviem kalpiem^[20], viņš neievēroja sabatu.

Jēzus stāsts par Lācaru bija pilnīgi pretējs. Viņš ir nabags un slims. Latviešu Bībelē mēs lasām darāmā kārtā, ka viņš gulēja pie bagātā vīra durvīm, it kā viņš pats būtu izvēlējies šo vietu un apgūlies. Gan angļu valodas King James Version^[21], gan sīriešu un arābu tulkojumos^[22] šis teksts skan ciešamā kārtā: tika nests, jeb tika guldīts. Henrijs komentē, ka “[Lācaram] tā sāpēja un viņš bija tik kropls, ka viņš nespēja iet ar savu spēku, bet tika nests žēlsirdīgās rokās un nolikts pie bagātā vīra vārtiem.”^[23] Acīmredzot, citi cilvēki šajā pilsētā nespēja Lācaram palīdzēt ar līdzekļiem, bet darīja, ko viņi varēja, un tas bija – aiznest viņu pie tā, kas varēja viņam palīdzēt, t.i. bagātais vīrs^[24].

Bet, bagātais vīrs nepalīdzēja Lācaram. Viņa suņi nāca pie Lācara un laizīja viņa brūces un tādā veidā sniedza medicīnisko palīdzību^[25]. Rietumu cilvēkam šī aina šķiet nožēlojama—nabaga Lācaram ir tikai sunīši par biedriem, bet Austrumu saprašanā, tas nav tikai nožēlojami vien, bet pat riebīgi. Beilijs raksta, ka “suņi bibliskajā un rabīniskajā tradīcijā ir gandrīz tikpat netīri kā cūkas”^[26]. Suņi Bībelē ir minēti ar nicināšanu.^[27] Hastinga Bībeles vārdnīcā ir teikts, ka “Tuvo Austrumu suns ir arhetips, kas raksturo visu, kas ir gļēvs, slinks, netīrs, nodevīgs, un nicināms.”^[28] Un šis varētu skanēt diezgan bargi pret bagāto vīru, jo suņi Lācaram palīdzēja, bet viņš pats—nē. Suņi, kas Tuvajos Austrumos ir slikts tēls, dara labu, bet bagātais vīrs dara sliktu, nedarot neko.

Bet Lācars ar pacietību pacieš visu, kas viņam notiek. Jaunajā Derībā ir divi vārdi, kas apzīmē pacietību, komentē Beilijs: 1) hupomon^[29] kas apzīmēja pacietību ar izturību jeb pieļaujošu pacietību, pacietību kas piemīt tiem, kas ir vāji jeb cieš un; 2)makrothumia^[30] kas apzīmēja pacietību ar atturību, jeb pacietību, kas piemīt tiem, kam ir vara pāri citiem. Lācars ar hupomon pacietību guļ pie bagātā vīra vārtiem, nekliedzot, nebļaujot un nepieprasot kaut ko lielu, bet vienkārši vēlēdamies ēst drupačas, kas krīt no bagātā vīra galda. Viņš nemeklē to labāko, ko var piedāvāt bagātnieks, bet būtu apmierināts ar drupačām^[31]. Kaut viņš bija apklāts ar vātīm, viņš arī nezaimo Dievu un nenožēlo savu piedzimšanu ka Ījabs^[32], bet arī pacietīgi cieš, kad suņi viņu laiza. Tāpēc ir skaidrs, ka Lācars ir labais tēls šajā stāstā.

Nākošais notikums, kas abiem notika, ir nāve. Lācaram nebija bēres, bet eņģeļi nesa viņu pie Ābrahama. Bagātajam vīram bija bēres, bet viņš aizgāja ellē. Beilijs apgalvo, ka Tuvojamos Austrumos ir daudz stāstu par nākamo dzīvi—debesīm un elli, un ar šiem stāstiem ļaudis pasaka kaut ko būtisku par politiķi, jeb ētisko sfēru. Šim stāstam, saka Beilijs, ir viss, kas ir raksturīgs šī žanra stāstiem. Viss, kas bija laicīgajā dzīvē, ir sagriezies ar kājām gaisā nākamajā. Un bagātais vīrs ieraudzīja Lācaru pie Ābrahama, un pazina viņu. Tas nozīmē, ka viņš redzēja Lācaru pie saviem vārtiem, zināja par viņa problēmām, bet izlēma neko nedarītu.

Beilijs turpina komentēt, ka Tuvo Austrumu klausītāji zināja, kam šāda žanra stāstos jānotiek tālāk. Bagātais vīrs redzēs, ka Lācars tagad ir varas pozīcijā pie Ābrahāma, un tātad viņam ir jāatvainojas Lācaram par nodarīto. Bet neraksturīgi šim žanram, tas nenotiek, bet Bagātais vīrs runā ar Ābrahamu. Viņš nenožēlo savus grēkus, neatvainojas Lācaram, bet prasa, lai Ābrahams sūta Lācaru viņam kalpot ellē, jo viņam tur jācieš un viņam ir grūti. Šis ļaunais vīrs vienkārši sūdzējās Ābrahamam, it kā viņam kaut kas pienāktos. Ko Tuvo Austrumu klausītāji gaida ir, ka Lācars “parādīs viņam savu vietu” un ar pelnītu prieku lamās bagāto vīru, norādīdams, ka viņam tika dota iespēja viņam palīdzēt, bet viņš to nav darījis un tagad viņam ir jāsamaksā par to. Bet tas nenotiek. Lācars cieš klusu. Viņam bija iespēja lietot savu pozīciju pret bagāto vīru, darot viņa ciešanas vēl ļaunākas, bet viņš klusēja. Šī ir otra pacietība, makrothumia, t.i. savā varas dienā, viņš atturas lietot savu spēku. Abas pacietības ir raksturīgas dievbijīgiem cilvēkiem.

Teoloģisko ideju ķekars^[33]

1. Žēlsirdība pret nabagiem: Dievs prasa, lai mēs būtu žēlsirdīgi pret tiem, kam trūkst. Kā saka Henrijs: “Tie kas nespēj palīdzēt ar santīmiem, lai palīdz ar rokām.”[34]
2. Nepareizi apgalvojumi: Ideja, ka materiāla labklājība viennozīmīgi nozīmē Dieva svētību, un otrādi, tas, kas dzīvo nabadzībā un ciešanās viennozīmīgi nozīmē, ka viņš ir grēkojis, nav pieņemama.
3. Mantas samaitājošā iespējamība: kā jau minēts, manta pati par sevi nav ne laba, ne ļauna. Bet manta var mūs kārdināt un kļūt par “degvielu” lepnībai u.t.t.. Beilijs raksta: “Bagātais vīrs lietoja savus resursus, lai kalpotu savai lepnībai un dzīves stilam. Viņš bija vienaldzīgs: pret savu reliģiju, pret saviem kalpiem, pret nabagiem savā apkārtnē.”
4. Misija savu durvju priekšā: Mums visapkārt ir cilvēki, kuriem ir vajadzīga palīdzība, bet vai mēs gribam to ieraudzīt?
5. Pacietība: Vai mēs esam gatavi ciest kā Lācars – būt apmierināti ar to, kas mums ir, un neaizstāvēt savas tiesības, kad mums ir noteikšana pār situāciju?