24.jūnijā kristīgajā kalendāra ir Jāņa Kristītāja diena. Sešus mēnešus pirms Kristus piedzimšanas svētkiem, mēs atceramies pravieša Jāņa Kristītāja piedzimšanu. Jānim bija īpaša vieta mūsu Kunga Jēzus Kristus misijā. Es pat teiktu, ka ja nebūtu Jānis Kristītājs, tad nebūtu Jēzus, jeb nebūtu jēgas un nebūtu segums Jēzus kalpošanai. Jānim Kristītājam bija ļoti svarīga loma Jēzus kalpošanā.

Jānim Kristītājam bija tik svarīga vieta Jēzus kalpošanā, kā apustulis Jānis par Jāni Kristītāju rakstīja sava evaņģēlija prologā. Pirmie panti Jāņa evaņģēlijā ir ievads evaņģēlijam, un apkopo visas domas, par ko vēlāk tiek rakstīts visā evaņģēlijā. Protams, evaņģēlija centrs ir Jēzus. Uzsvars apustuļa Jāņa rakstos ir Kristus: kas Viņš ir, ko Viņš darīja, un kāda tam nozīme mums.

Kaut uzsvars ir uz Kristu, ieklausieties kādu vietu prologā ieņem Jānis Kristītājs: Es lasīšu no Jāņa evaņģēlija pirmās nodaļas: «Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva.»^[1] Jēzus ir Dieva Vārds. Vārds ir Jēzus un Jēzus bija pie Dieva iesākumā. Jēzus ir Dievs. Apustulis Jānis vēlas, lai no paša sākuma mēs saprotam, kas ir Jēzus.

«Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.» Caur Jēzu viss, kas ir, ir radies. Bez Jēzus nekas šeit nebūtu – ne es, ne Jūs, ne debesis, ne zeme. Jēzus ir iemesls mūsu eksistēšanai. Jēzus ir centrs.

«Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.» Jēzus ir cilvēku gaisma. Jēzus ir tas, kas mūs apgaismo, kas dara mums zināmu par Dievu un par Viņa eksistenci. Jēzus ir cilvēku dzīvība. Jēzus ir tas, kas dod dzīvei jēgu, kas iedvesmo mūs un padara Dieva eksistenci reālu mums. Jēzū ir atklāta visa Dieva godība.^[2] Jēzus ir Dieva visspožākā gaisma. Tomēr, bieži, kad cilvēki nāk no tumšas istabas gaišā saulē – viņi cieši aizver acis, pagriež seju prom un paceļ roku, lai aizklātu saules spožumu. Tas ir tas pats, kad cilvēki nesagatavoti sastopas ar Jēzus spožumu – viņi to negrib un nepieņem. Tāpēc Jānis raksta, ka Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.

Viss līdz šim ir rakstīts par Jēzu, tad pēkšņi mēs dzirdam šos vārdus: «Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.»

Kāpēc, kad lasām par Jēzu, pēkšņi dzirdam par cilvēku, vārdā Jānis? Lasīsim tālāk, lai saprastu: «Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu.» Jānis nāca, lai liecinātu par Jēzu, lai liecinātu par šo spožo gaismu. Jānis nāca, lai sagatavotu cilvēkus Jēzus pieņemšanai. Jānis nāca, lai visi nāktu pie ticības caur viņu.

Tas ir ļoti svarīgs moments šajā evaņģēlijā. „Lai VISI nāktu pie ticības caur viņu” – caur Jāni. Mēs arī esam nākuši pie ticības caur viņu. Jānis nāca kristīdams, lai atklātu un pārklātu grēku. Kā viņa tēvs pravietoja: «Tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu»^[3] Jānis un viņa kristības sagatavoja mūs un visus ticīgos, lai pieņemtu un saņemtu Dieva žēlastību un piedošanu. Žēlastība un piedošana ir vajadzīga tur, kur ir pārkāpumi un grēki. Un tas, ka Jānis nāca kristīdams, liecina par to, ka mums ir vajadzīga šķīstīšana no grēka.

Ikviens kristietis ir ienācis kristietībā caur kristībām. Kristības ir drošākā ārējā zīme, ka mums ir piedots un ka mēs piederam Kristum, mūsu Kungam. Izšķirošais ir fakts, ka mēs esam kristīti jo tas apliecina faktu, ka mēs atzīstam, ka tas mums ir nepieciešams un vajadzīgs. Vārdu sakot, mēs atzīstam, ka bez Dieva un Viņa palīdzības kristības sakramentā, mēs nevaram saņemt grēku piedošanu. Visi kristieši ir nākuši ticības saimē caur kristībām.

Baznīcas ēkas uzbūve senatnē to ļoti labi apliecināja. Faktiski, pareizticīgā baznīca joprojām to labi attēlo – baznīcas centrā ir liels kupols, kas reprezentē Kristu. Ap šo kupolu ir četri mazi kupoli – četri evaņģēlisti (Matejs, Marks, Lūkas, Jānis). Bet tornis baznīcas priekšā reprezentē Jāni Kristītāju, un tajā bieži ir baptistērija, jeb vieta, kur kristīties. Senajās baznīcās pie galvenajām durvīm bija baptistērijs – lai tiktu dievnamā, bija jāiet garām tai vietai, kur cilvēki tiek kristīti. Lai ieietu svētnīcā, bija jāiet caur kristībām.

Kad cilvēki nāk no tumšas istabas spožā gaismā, viņi neko nevar redzēt. Bet, pēc kāda laika, kad acis pierod, viss kļūst skaidrāks un skaidrāks. Tas pats ar ticību. Pirms mēs nākam pie ticības, mēs ieraugām Jēzus spožo gaismu un neko nesaprotam. Bet pēc tam, kad esam nākuši pie ticības, kristības ūdens ir mazgājis mūs tīrus un mūsu ticības acis atvērtas (t.i. pieradušas pie Jēzus gaismas), tad mēs spējam caur Svēto Garu kaut ko saprast. Jānis nāca, lai liecinātu par Jēzu, lai atvērtu mūsu acis Jēzum, lai pierastu mūsu ticības acis Jēzus gaismai.

Visi joprojām nāk pie ticības caur Jāni – tagad, katrs kristietis var darboties līdzīgi Jānim Kristītājam, liecināt par Jēzu, sagatavot ceļu mūsu draugu sirdīs, lai tie pieņemtu Kristu. Mēs neesam gaisma, bet mēs liecinām par Gaismu. Mēs lasām par šo Gaismu tālāk Jāņa evaņģēlijā: Mēs lasām, ka Jēzus ir «… patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.»

Jēzus ir kristietības centrs. Bez Jēzus nebūtu pestīšana. Tomēr, ja nebūtu Jānis Kristītājs, neviens no mums nebūtu nācis pie Kristus. Pateiksimies Dievam, ka Viņš sūtīja Jāni, lai sagatavotu Jēzum ceļu pie mums un mums pie Viņa. Lūgsim Dievu, lai Viņš lieto mūs, kā Viņš lietoja Jāni, lai vestu cilvēkus Jēzus gaismā. Āmen.

Māc.K.Zikmanis