Zvaigznes diena ir pēdējā no tradicionālajām divpadsmit Ziemsvētku dienām^[1]. Svētku grieķu nosaukums – epifānija, pēc kura šie svētki tiek saukti Rietumu kristietībā, nozīmē „manifestācija” (izpaudums). Austrumu (Pareizticīgajā) Baznīcā tie tiek saukti Teofānija, jeb Dieva manifestācija. Fakts, ka šie svētki tiek saukti arī Rietumos grieķu nosaukumā parāda, ka tie ir cēlušies Austrumos.

Epifānijas, kā daļas no Ziemsvētku sezonas, izcelsme šķiet tik pat veca kā Ziemsvētki, varbūt pat agrāka. Ar otro gadsimtu datējamā epifānijā tika svinētas Jēzus kristības, kurās ne tikai Viņš tiek atklāts kā Dieva Dēls, bet tiek atklāts arī Tēvs un Svētais Gars. Tas nozīmē, ka tie ir Svētās Trīsvienības atklāsmes svētki. Autrumu baznīcā tas joprojām ir galvenais šo svētku uzsvars.

Šie svētki netika pieņemti Rietumos līdz ceturtajam gadsimtam, un tad tikai kā daļa no Ziemsvētku cikla. Rietumos tie cildina trīskārtīgu atklāsmi.

Katra diena nāk ar jaunām vēstīm, kas nav pat īsti jaunas. Esam pieraduši, ka no rīta, klausoties ziņas vai atverot laikrakstus, pāri veļas nedrošības vilnis. Ko nesīs šodiena? Kas būs pēc mēneša? Pēc gada? Vai mums neklāsies kā Jāzepam un Marijai, kam laiks dzemdēt pienāca tālu no mājām, ceļā un bez pajumtes? Nedrošība nav laba vide, kur bērnam nākt pasaulē. Nedrošības sajūta ir galvenais, kādēļ Latvijā dzimst tik maz bērnu. Ne tikai nedrošība par ienākumiem un darbu nākotnē, bet arī nedrošība par savu vēlēšanos uzņemties saistības, doties laulībā, kļūt par ģimeni, būt par vecākiem. Bērni šodien daudziem šķiet apgrūtinājums un krusts.

Taču Ziemsvētku diena pienāca ar labām ziņām: “Nebīstieties, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks. Jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs.” Eņģelis to vēstīja ganiem laukā, bet tie šo vēsti nevarēja saprast. Viņi sev teica: “Ejam uz Bētlemi skatīties, kas tad tur ir noticis, ko Tas Kungs liek mums paziņot!” Arī mums varbūt nav viegli uzreiz saprast,  kāpēc Kristus dzimšana ir laba ziņa. Ko tā var  mums līdzēt šajos mainīgajos laikos? Ja tā, tad sacīsim sev kā tie gani: “Es iešu un izpētīšu, ko Dievs ar to ir gribējis man pateikt?” Patiešām, īstais Ziemsvētku brīnums neguļ virspusē. Līdz lielajam priekam ir jānoiet atzīšanas un uzticēšanās ceļš.

Mīļie brāļi un māsas Kristū!

Maija beigās Rīgā tiek organizēta konference, kurā piedalīsies garīgās kustības „Patiesā dzīve Dievā” dibinātāja un vadītāja Vassula Rīdena. Vairāki mūsu mācītāji saņēmuši aicinājumu piedalīties šajā konferencē. Atsevišķi mācītāji man jautājuši, kāda ir mūsu Baznīcas nostāja attiecībā pret Vassulu un viņas vēstījumiem. Kamēr šis jautājums Baznīcā nav padziļināti apspriests un kopīgs viedoklis pieņemts, gribu dalīties ar jums savās personīgajās pārdomās.

Esmu vērojis viņas videoierakstus, lasījis viņas vēstījumus, gan arī iepazinies ar dažādu teologu atzinumiem, kas ir gan pozitīvi, gan negatīvi. Kopumā visu ņemot, mans ieteikums būtu ļoti uzmanīgi pieiet viņas vēstījumiem. Tajos ir daudz labu mudinājumu uz kristīgu dzīvi, uz vienotību, uz mīlestību, tomēr, šad un tad viņas vēstījumos parādās vairāk vai mazāk slēptas novirzes no Evaņģēlija patiesības un apustuļu mācības. Mani īpaši uzmanīgu dara vairāki faktori: